 |
SIA “Mediastrims” turpina īstenot projektu “Spītējot liktenim: invaliditāte nav spriedums”. Raidījumu cikla otrajā epizodē uzmanība pievērsta sporta nozīmei cilvēku ar invaliditāti dzīvē. Raidījuma varoņi dalās pieredzē par dzīvi pēc smagām traumām, atgriešanos sabiedrībā un ceļu līdz profesionālajam sportam. Viņu stāsti apliecina, ka sports var kļūt ne tikai par fiziskās rehabilitācijas daļu, bet arī par iespēju atgūt pārliecību par sevi, atrast jaunus mērķus un sākt pilnvērtīgu dzīves posmu.
Ceļu satiksmes negadījums sadalīja daugavpilieša Dmitrija Valaiņa dzīvi divās daļās – pirms un pēc. Negadījuma brīdī viņš bija jauns cilvēks. Tam sekoja divas nedēļas komā, ilga ārstēšanās, operācijas un rehabilitācija. Taču fiziskā atveseļošanās izrādījās tikai daļa no sarežģītā ceļa.
Aptuveni pusgadu Dmitrijs pavadīja slimnīcā, kur ārsti cīnījās ar iekaisuma procesiem viņa organismā. Pēc tam sekoja sanatorija, operācija, atkārtota rehabilitācija. Kopumā ārstēšanās ilga aptuveni divus gadus. Kad intensīvais ārstēšanās posms bija beidzies, Dmitrijam vairs nebija spēka kaut ko mainīt. Viņš ilgstoši palika mājās un gandrīz nekur negāja.
“Un tikai tad pamazām sāku iziet ārā,” atceras Dmitrijs. Šajā laikā viņš iepazinās ar Andreju, kurš nodarbojās ar paukošanu un uzaicināja viņu apmeklēt cilvēku ar invaliditāti biedrību.
Sākumā tās bija tikšanās tikai reizi nedēļā. Tomēr arī tas kļuva par nozīmīgu soli. Dmitrijs sāka komunicēt ar citiem cilvēkiem, kuri pārvietojas ratiņkrēslos, un pamazām pielāgojās jaunajai ikdienai. Vēlāk viņa dzīvē ienāca kērlings, bet pēc tam – paukošana.
“Tā pamazām es izkļuvu no šī depresīvā stāvokļa. Un tas notika tikai tad, kad es sāku iziet no mājām,” viņš stāsta.
Pirmais izbrauciens sabiedrībā pēc smagas traumas var būt psiholoģiski ļoti sarežģīts. Dmitrijs šo sajūtu salīdzina ar mazu kaķēnu, kurš nokļuvis svešā vidē. Šķiet, ka visi skatās, un vienīgā vēlēšanās ir pēc iespējas ātrāk atgriezties savās četrās sienās. Tāpēc ļoti daudz ir atkarīgs no cilvēkiem, kuri tajā brīdī atrodas līdzās.
“Ja ir cilvēki, kuri tevi atbalsta un burtiski ‘izvelk’ no mājām, tad pamazām sāc pielāgoties jaunajiem apstākļiem,” saka Dmitrijs.
Par nozīmīgu pagrieziena punktu kļuva sadarbība ar treneri Aleksandru Pļaskinu. Treneris pieņēma sportistus un mērķtiecīgi ar viņiem strādāja, nepievēršot uzmanību ratiņkrēsliem. Galvenais bija treniņi, disciplīna un rezultāts.
Paukošana Dmitrijam kļuva ne tikai par fizisku slodzi. Tā palīdzēja veidot jaunu personību pēc negadījuma, atgūt pārliecību par sevi un atkal izvirzīt mērķus.
“Es ne reizi vien sev esmu uzdevis jautājumu: tu esi izgājis no mājām – vai tas tiešām ir tavs maksimums?” saka sportists.
Šis jautājums mudināja viņu virzīties tālāk. Treniņi, vēlme uzvarēt un nepieciešamība katru reizi parādīt savu labāko rezultātu pierādīja, ka robeža bieži vien atrodas tālāk, nekā sākumā šķiet.
Šodien Dmitrijam ir gan darbs, gan profesionālais sports un pilnvērtīga ikdiena. Viņš kopā ar komandas biedriem meklē arī jaunus cilvēkus, kuri nākotnē varētu pārņemt viņu pieredzi un turpināt attīstīt paraolimpisko paukošanu.
“Invaliditāte noteikti nav nāvessods,” saka Dmitrijs. Viņa pieredze parāda: atgriešanās dzīvē ne vienmēr nozīmē atgriešanos pie tā, kas bijis agrāk. Dažreiz tā ir pilnīgi jaunas dzīves veidošana – soli pa solim, sākot ar pirmo iziešanu no mājām.
“Spītējot liktenim: invaliditāte nav spriedums” ir atklāts un cilvēcīgs stāsts par cilvēkiem, kuri ikdienā pierāda — cilvēku nenosaka viņa ierobežojumi, bet gan viņa spēks, izvēles un vēlme dzīvot.
Projekta materiāli būs pieejami SIA “Mediastrims” platformās: LRT+ televīzijā, LRT+ YouTube kanālā, portālos www.lat.grani.lv un www.grani.lv un portāla sociālajos tīklos. Materiālī tiks izplatīti sadarbībā ar reģionālajiem mediju partneriem – radio “Alise plus”, Divu krastu radio, Latgales Reģionālo televīziju un laikrakstu “Latgales laiks”.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījumu “Spītējot liktenim: invaliditāte nav spriedums” saturu atbild SIA "Mediastrims".
 |